Bērziņi a la russe
Nākamajā dienā kakls man sāpēja vēl vairāk, jutos ne visai labi. No rīta sēdēju mājās, bet vakarā pastaigājos pa centru, lai pavisam neieskābtu.
Sākumā pasēdēju labā kafejnīcā (čekoju iekš TripAdvisor, parasti nepieviļ), izdzēru latti kā parasti, pačekoju, ko vēl tādu varētu padarīt rīt. No telefona to darīt nav ideāli, toties tas vienmēr ir ar tevi.
Izsalku. Iegāju tuvākajā restorānā, kuram atsauksmēs bija rakstīts, ka tur ir klusi un mierīgi. Atmosphère izrādījās franču. Virtuve, diemžēl, bija ciet. Man negribējās turpināt meklējumus, tāpēc es piekritu piedāvājumam ieēst salātiņus "A la russe" (tas ir, krievu?). Salātiņi bija kaut kas līdzīgs olivjē, bet tādā kā tornītī ar slāņiem, kā "kažoks". Es salātos baigi nerubīju, toties iedomājos sagūglēt tanti, kura man tos pagatavoja. Tā izrādījās pati restoratore (vai restoratorka?), proti, īpašniece un pārvaldniece vienā personā). Tātad restūzis bija autora, un man te tieši pati zvaigzne sakreatīvoja. Patīkami, lai gan par to cenu es varēju pierīties garšīgu un sātīgu falafelu tortiljā, nevis mazu majonēzes salātu tornīti. Man pret salātiem pretenziju nav, tie bija gluži garšīgi, es vienkārši neesmu majonēzes fans, pat autora 😹
Pēc maltītes iegāju botāniskajā dārzā, neticami skaistā. Tā platība ir diezgan liela, bet augu daudzveidība pārsteidz. No milzīgiem kokiem-patriarhiem līdz necilām ārstniecības zālītēm.
Botāniskajā dārzā ir visu veidu kaktusi un sukulenti – viņiem pat ir savs paviljons. Tur bija tik kruti, ka es nenoturējos, un sabildēju katru otro kaktusu.
Valensijas botāniskā dārza kaktusi
Dārzā ir pat bērziņi! Ir tāds pazīstams jociņš, ka kā gan var dzīvot svešumā, bērziņu taču nav? Tātad, Spānijā bērziņi ir. Parasti kādi pāris trīs, bet ir vietas, kur ir veselas birzis. Nedaudz, bet ir. Tā ka vismaz šī problēma te ir atrisināta. Atliek tikai atrast, kur izmitināt miljonu cilvēku, kuri sabrauks pašreizējās krīzes dēļ tuvākajos dažos gados, un viss būs čiki-puki. Tagad vien ukraiņu jau ir 130k, turklāt no tiem 30k – Valensijā.
Valensijas botāniskais dārzs
Botāniskais dārzs man izmaksāja 3 eiro, un es tur biju apmēram stundu, bet tas ir tā vērts. Es vēl aizietu, ja atcerētos, cik tur forši – labi vēl, ka atrodas tas blakus.
Vienkārša un pazīstama smarža
Izgāju no botāniskā dārza ap 🕡, kad satumsa. Dārzs, starp citu, ir ļoti vecs – dibināts 1567. gadā, lai pētītu ārstniecības augu īpašības Valensijas universitātē. Tiesa gan, tas ir kā Tēseja ⛵️ – vairākas reizes pārcēlies. Rezultātā nav saprotams, vai to var uzskatīt par to pašu 1567. gada dārzu vai nē. Lai vai kā, kopš 1802. gada tas ir nostabilizējies, kas ļāvis tā teritorijā uzkrāt veselas 4,5k 🌱 sugu.
Dārzs man tajā dienā ļāva samierināties ar faktu, ka man ir atvaļinājums, bet es slimoju, un nebraukājos ar 🚲. Principā, es zinu, ka ja gribi sasmīdināt makaronu monstru, pastāsti viņam par saviem plāniem. Vairāk smieklu dzīvē nevienam netraucēs. Kur nu vēl monstram. Tā nu es viņam izmuldēju lieku.
Par laimi, Valensijā vienkārši staigāt pa pilsētu arī ir tīri tā neko. Neskaitot arhitektūru, tā ir piepildīta ar detalizētiem grafiti. Es pat neesmu drošs, ka tos tā var nosaukt – tie izskatās drīzāk pēc gleznām uz sienām. Izlasīju, ka to sauc par murāli. Cēlies no spāņu vārda "muro" – "siena". Šīs pašas gleznas uz sienām, protams, sagādā ļoti daudz kaifa un padara pilsētu daudz dzīvīgāku. Tās nav uzzīmētas vienkārši tāpat – bieži vien tas ir biznesa vai valsts pasūtījums. Ļoti kruti, kad uz frizētavas visādas dāmas ar frizūrām, uz 🎆 veikala – tradicionālas multenīgas bumbiņas un 🚀, bet uz autoservisa 🚗 🏎 🏍.
Vēl es botāniskajā dārzā pamēģināju nofilmēt 🐟 zem ūdens. 📱 atļauj, bet, kā izrādījās, plēvīte uz ekrāna gan ne – parādījās neglīti pleķi. Labi vismaz, ka kamēr esmu Spānijā, varu sūtīt no Amazon uz pakomātu pie autoostas. Tuvu un ērti. Interesanti, ka atšķirībā no mūsu pakomātiem, šis ir bez ekrāna, un atvērt to var tikai no viedtālruņa ar bluetooth, caur Amazon aplikāciju.
Starp citu, plēvīte (precīzāk, rūdītais stikls) ekrānam ir no zīmola RIIMUHIR. Nosaukumiņš padīvains, jā. Es te nesen izlasīju, ka ķīnieši ģenerē zīmolus masveidā, viņiem ir programmas, lai veidotu puslīdz skanošus vārdus. Tā, mans portatīvais monitors ir markas AZROPA, bet putekļsūcējs – ORFELD. Līdz galam nav skaidrs, kāpēc ķīnieši to dara (tādu zīmolu ir simtiem). Mana hipotēze – diversificē riskus. Ja viņu kontu nobanos, viņi ātri sāks tirgot to pašu zem cita zīmola. Ir arī otrs profīts. Var vairs tik ļoti neiespringt par garantijām un kredītiem. Sliktākajā gadījumā – vienkārši nobankrotēt firmu.
Kamēr gāju uz mājām, pie botāniskā dārza sienas uzķēru padzīvojušu, bārdainu džentlmeni hipiju prikidā. Biedrs no minitumbiņas klausījās samudžinātu, bet pazīstamu mūziku vienkāršas un pazīstamas smaržas pavadībā. Pie tam māja ar galvu taktī, un draugam rādīja, ka lūk tūlīt, tūlīt būs pats 🔥! Pakustinājis 🧠 atliekas, es tomēr iebraucu. Tā bija kulta progresīvā roka grupa King Crimson, kuru mīlu un cienu. Treku tā uz sitiena neatcerējos, bet pārklausoties, domāju, ka tas bija vai nu "Cīruļa mēle galertā" vai "Ziloņa saruna".
Ja abonēsi, Tanoss tevi saudzēs!